Life in the “digital now”

•februāris 1, 2014 • Atstāt komentāru

Advertisements

Nelaiks, laiks un puslaiks.

•jūnijs 15, 2013 • Atstāt komentāru

Tā nu ir sanācis, ka es neesmu šeit neko rakstījusi kopš pagājušā gada augusta.

Tas, saprotams, nekādā mērā nav plānoti – laika trūkums un laikam jau nedaudz arī slinkums un tas, ka mana mūza šķiet aizgājusi pastaigā un tā arī aizmaldījusies.

Par ko šoreiz? Par to kā cilvēki runā vienu bet dara citu…

Cik bieži mēs neesam atradušies situācijā, kad mums šķietami tuvi un mīļi cilvēki mūs “apčakarē” un rīkojas pretēji jebkādiem iepriekš nostatītiem principiem… Kādēļ? Iemesli šādai rīcībai ir visdažādākie. Ir cilvēki, kas tā rīkojas “sporta pēc”, ir tādi, kas vēlās mūs pasargāt un ir tie, kas uzskata, ka meli nekādā mērā neietekmē to kā mēs jūtamies un ka tie ir pat vēlami, ja vien tas liek tev izskatīties labāk.

Gadījumā, ja meli dod īslaicīgu labumu, tad laika gaitā
tie vienmēr izrādās kaitīgi. Turpretim, patiesība laika
gaitā izrādās derīga, kaut gan var notikt tā, ka
pašreizējā mirklī, tā izrādās kaitīga. [-Didro]

Ir sāpīgi kad kāds tev melo, lai cik nelieli un maznozīmīgi šie meli nebūtu. Kā mēs būvējam attiecības, kas balstās uz uzticību, ja tai pat laikā tiek arī melots? Kā lai spēj uzticēties cilvēkam, kas tev melojis vienreiz? Un galu galā, jo vairāk mēs melojam, jo vairāk jaunu melu ir jāizdomā ar ko “pieķepināt” vecos melus pie sava stāsta sienas, kad tie sāk krist nost.

Es vienmēr esmu teikusi – vienīgā lieta ko es nekad necietīšu attiecībās ir meli. Un tomēr katru reizi es uzduros uz vieniem un tiem pašiem scenārijiem – būdama pārāk atklāta es savā veidā mudinu cilvēkus man melot, jo iespējams esmu pārāk skarba, lai viņi izvēlētos mani apbērt ar sāpīgo patiesību. Varbūt es ar šo visu nedaudz pārspīlēju, taču arī man ir sajūtas un sava pasaule, arī es gribu, lai pret mani izturās ar cieņu… To pašu cieņu, kuru dodu es, to pašu attieksmi un to pašu patiesību.

Antropoloģijā pastāv uzskats, ka cilvēki evolūcijas gaitā ir kļuvuši daudz mākslīgāki, retāk patiesi un visbiežāk cenšas parādīt sevi tādu, kā citi tevi grib redzēt. Laikam tas tādēļ, ka tas mums liek justies labāk esot tiem, kas mēs esam.

D.S.

Kāpēc sievietes klusē (part1)?

•augusts 16, 2012 • Atstāt komentāru

Skatījos, skatījos un izsecināju. Sen no manis nav bijis tāds dziļāks ieraksts.
Tad nu ķēros pie lietām, kas manu prātu nodarbina pēdējā laikā – klusēšana.

Bieži gadās tā, ka mēs zinām, jūtam vai kā citādi nojaušam, ka otrs cilvēks klusē. Un nevis vienkārši klusē, bet nepasaka ko ļoti nozīmīgu.

Jāsāk laikam no paša sākuma. Kas ir sieviete? Kas ir vīrietis? Un kas ir cilvēka dabā?

Deivs Hills darbā „vīrieša nākotne” runā par to, ka vīrieša dabai ir mūžīgi jāmainās. Darbā ir daudz piemēri, kāds var būt vīrietis un cik plašas spējas raksturo viņa vīrišķību. Viņa skatījums sākas no pašiem vīrieša un sievietes pirmsākumiem – Ēdenes dārza, Ievas un Ādama attiecību atspoguļojuma līdz pat mūsdienīgai cerībai – vīzija par iespēju mainīt vīrieti nākotnē. Hilla skatījumā vīrietis ir daudzpusīgs, iespējams pat pārāk, maksimālists, taču tai pat laikā slinks, ar infantīlisma un idiotisma pieskaņu. Hills savā darbā cenšas radīt vīrieti, kas nebūtu atdalīts no sievietes. Ir skaidrs, ka vīrietis nav tikai tāds, kā no malas izskatās un viņam piemīt daudz citu īpašību, tāpat arī dažādiem vīriešiem piemērojamas dažādas īpašības un tai pat laikā dažādiem vīriešiem ir piemērojamas arī vienādas īpašības, tikai ne vienmēr tās tiek interpretētas vienādi.

Klasiskajā antropoloģiskajā diskursā pārsvarā pastāvējis un dominējis uzskats par dabisku un pašos pamatos ieliktu atšķirību, jeb bipolaritāti starp dzimumiem, tam papildus arī pastāvējusi dabiskā vīrišķās puses identificēšana ar cilvēku, piemēram, teoloģijā “vīrišķā” jēdziens tika pirmo reizi vispār pakļauts analīzei tikai feminisma ietekmē. Pirmatnējais feminisms bieži pieskārās tādiem terminiem kā seksisms un patriarhāts, uzsverot vīriešu vēlmi būt pie varas, dominēt un bieži vien būt vardarbīgiem procesa laikā.

Vīrieša nākotne? Nākamajā gadsimtā autora skatījumā, vīriešiem būs jāieredz jauns un atšķirīgs vēriens attiecībā uz darba izdevīguma principu pasaulē. Ir jānotiek transformācijai, kurā vīrieši būs sajaukti. Tas atspēko to, kāpēc būtu jāpareģo vīriešu nākotne, jo tiem pašiem jābūt gataviem ar pārmaiņām, kuras tos sagaida. Hills savā darbā veido dzimtes stadijas, atklājot tajā gan vīrieša, gan sievietes lomu un iespēju kā tas varētu nākotnē mainīties.

Bet nu pie tā, kāpēc sievietes klusē.

Sjūzena Gala savā darbā „Starp runāšanu un klusumu” runā par to, kā izpaužas sievietes klusēšana, kas liek tām klusēt un kāpēc, iespējams, tieši sievietes dzimumam piemīt šāda pretestības forma kā klusēšana. Definējot klusēšanu, autore galvenokārt to apraksta kā nožēlu. Kāpēc tieši nožēla, iespējams tas ir uzskats, ka klusēšana ir pasivitātes un bezspēcības simboliskais rezultāts. Šeit varētu vilkt paralēles ar laikiem, kad sievietei būtībā nebija ne mazākās tiesības, tomēr Gala uz klusēšanas simboliku neskatās tikai kā uz bezspēcības un pasivitātes rakstura izpausmi, viņa aplūko to arī kā lingvistisku formu. Jo tas ir brīdis, kad klusēšana iegūst atšķirīgu nozīmi un ir iespēja rast atšķirīgi nozīmīgus iemeslus, kuri ietver specifiski institucionālu un kulturālu kontekstu.

Tā lūk puikas. Ja sieviete (meitene) klusē, iespējams tur pie visa vainīga ir nožēla. Vai arī tas ir viņas veids kā kaut ko jums pavēstīt. 🙂

Šī ir daļa viens, vairāk par klusēšanu nākamajā ierakstā, kur plānoju rakstīt vairāk par to, kādi ir klusēšanas veidi un iemesli.

D.S. Šai dziesmā vienkārši iemīlējos.

2/08/2012-3/08/2012

•augusts 3, 2012 • Atstāt komentāru

Sev neraksturīgas darbības, prieki un asaras, muļķības un nopietnības, pieķeršanās cilvēkiem… visas šīs lietas sajaukušās manī pēdējā mēneša laikā. Es vairs nepazīstu sevi. Un tas ir skumji. Šodien nespēju piecelties no gultas, nav vēlmes darīt pilnīgi neko, sajūta tāda, ka kaut kas pietrūkst. Pirmo reizi kopš brīža, kad uzzināju, ka došos uz Kentu, manī ir parādījusies sajūta, ka man tiešām VAJAG aizbraukt. Un tas sažņaudz sirdi..un tad sāp..

Kā jau vienmēr, kad man ir slikti vai ļoti labi, es atgriežos pie savas melnās dienasgrāmatiņas zem gultas vai tā glābiņa, kas aizvieto to jau pēdējo gadu vai divus – wordpress. Bet šodien ir pirmā reize, kad emociju iespaidā vai vienkārši kā cita iespaidā es arī fiziski jūtos slikti. Bet ar laiku viss paliek mazāk nozīmīgs līdz pagaist pavisam. Ar mani būs labi. Jābūt. Vienmēr ir.

Visu būtu jāizraksta ārā.. bet nevaru. Vai arī negribu. Daudz sakrājies un vēl vairāk krāsies. So here’s to moving forward..

D.S.

Pēcizlaiduma pārdomas, jeb baltās lillijas vēl zied…

•jūnijs 25, 2012 • Atstāt komentāru

Visiem ir zināma tā sajūta, kad tuvojas kā viena noslēgums, ko tu gaidi ilgu laiku, šajā gadījumā 4 gadus. Satraukums mijās ar vienaldzību un saldsērām skumjām, rīti vairs nav tik rosīgi un nav šī nepabeigtā darba sajūtas. Ir tikai un vienīgi pārdomas par paveikto un paranormāla izmēra lepnums.

Bet kas tad notiek pēc tam, kad esi pārsoļojis skatuvi, paklanījies tiem, kas sanākuši uz tevi paskatīties, paspiedis roku dekānei, pārlicis pušķīti un saņēmis apsveikumu no meitenēm, ko redzi pirmo un visticamāk pēdējo reizi mūžā? Šis mirklis, ko esi ilgi gaidījis paskrien nežēlīgā ātrumā un izbaudīt to vari vien tad, kad esi jau atpakaļ savā vietā aulas pirmajās rindās, vērojot kā šo rituālu atkārto pārējie. Tad sākās klusās čalas, diploma pētīšana no vāka līdz vākam, diploma pielikumu salīdzināšana utt. Lai gan visi papīri ir Tev rokās, tomēr vēl iekšēji neticās – tas ir VISS.

 

Kad visas runas noklausītas un dodies ārpusē, lai redzētu, kas īsti tad ir ieradušies Tevi sumināt šajā dienā, pārņem satraukums – lielāks kā tas, kas bija pirms skatuves pārsoļošanas. Pirmās bučas un ziedi sagaida jau turpat aulā, vien dažus pakāpienus augstāk. Tas bija brīdis, kad man pieleca – jā, es to izdarīju. Rozes, mežrozītes, lillijas… un tā smarža (mm) tā vienmēr paliks atmiņā.. nu vismaz līdz nākamajam izlaidumam.

Puķes tika atstātas mājās steigā, īsti pat neizbaudot, devos tālāk ceļā… un lielākais prieks atgriežoties mājās un uz neko necerot? Baltās, garās lilijas, kuru smarža man tik ļoti atgādina mani pašu – par daudz nav labi, par maz, šķiet, ka kaut kas pietrūkst – vēl zied! Un zied, ne tikai tā pa klusām kaut kur maliņā, zied pilniem ziediem, vēl vairāk kā izlaidumā!

Bakalaurs ir viens mazs solis, kas atver Tavas durvis un Tevi sāk uztvert nopietnāk. Bez soļu speršanas mums dzīvē neiztikt. Nē, nu itkā var, bet paliekot uz vietas, Tu agri vai vēlu paliec viens…

D.S. I did it!!

Oh my, hot hot mess…

•jūnijs 15, 2012 • Atstāt komentāru

Šonakt visu nakti nomurgojos par to, ka atrodos kara zonā un no vienas un otras puses lidojot bumbām, tai pat laikā visiem kara bēgļiem tiek izdalīts zemeņu smoothie.. Briesmīga sajūta pārņem pirms katra trieciena, taču baismīgākais – ir jāizvēlās starp diviem draugiem – kuru glābt. Kniebju sev rokā, stāstu sev, ka viss būs labi, bet nekādu rezultātu. Murgs turpinās un pamosties neizdodas līdz pat rītam.

Nezinu kādēļ tieši šoreiz bet izdomāju, ka šis sapnis ir tulkošanas vērts, jo galu galā manā dzīvē ir tik daudz jaunu iespaidu, ka iespējams ir nozīme it visam ko sapņoju un it sevišķi tam, ko atceros sapņojam (murgojam).

Tad nu tulkojums (“war” “bomb” “bomb shelter”):

WAR: To dream of a war signifies disorder and chaos in your waking life You are experiencing some internal conflict or emotional struggle which is tearing you up inside. Alternatively, the dream indicates that you are either being overly aggressive or that you are not being assertive enough. Perhaps you need to be prepared to put up a fight in some area of your life. On a more direct level, the dream may be reflection of current wars around the world and your personal feelings about it.

BOMB: To see a bomb in your dream indicates that you are going through a potentially explosive situation in your waking life. The bomb could represent repressed desires and unexpressed emotions that are on the verge of exploding or bursting if not dealt with soon.

BOMB SHELTER: To dream that you are in a bomb shelter suggests that you are being overly protective with some emotion or aspect of your waking life.  You are trying to keep your unexpressed feeling from coming to the surface.

[http://www.dreammoods.com]

Nu tā. Šorīt iztulkojot pirmais, kas man ienāca prātā bija situācija, kas notika manā dzīvē sestdien un šis viss tieši vai netieši perfekti sasaistās ar manām emocijām par to.

Sakāpinātas emocijas un to paturēšana sevī nekad nav bijusi mana stiprā puse.

Bet atgriežoties pie sestdienas situācijas. Pirmo reizi mūžā nonācu pozīcijā, ko līdz šim biju tik ļoti nicinājusi. Es biju TĀ meitene, kuru tipu esmu ienīdusi visu savu apzinīgo mūžu. Turpināju sevi ienīst vēl pāris dienas un tad palaidu. Tik tiešām sapni tulkojot šādi, es pārdomāju atkal un atkal notikumu gaitu un saprotu to, ka man vēl tagad emocijas laužās uz āru, bet turpināšu klusēt, neskatoties ne uz ko. Lai nenodotu to, kas ir – draudzību. Un tas saēd mani no iekšienes.

Un es nezinu, kas šajā situācijā man riebjas visvairāk, tas, ka šķiet viss turpinās itkā nekas nebūtu bijis, vai tas, ka ar visu šo emocionālo teroru un iekšējām emocijām, kas to vien vēlās, kā izlauzties ārā, es zinu, ka laiku pagriežot atpakaļ, es darītu visu tieši tāpat.

Ne par velti man galvā pēdējās dienas griežās Hedley-Hot mess. Manā galvā ir pārpūle.

D.S.

Pārāk daudz laika noved pie domāšanas…

•maijs 27, 2012 • Atstāt komentāru

Ir pienācis laiks, kad man principā ir viss, ko vien esmu vēlējusies pēdējā gada laikā, tā vien šķiet, ka pienākot liktenīgajam 2012, laime sākumā mani vēl pēdējo reizi pakaitināja un tad deva kāroto – eksāmenu rezultātus, finansiālos līdzekļus skolai, ekstra eksāmeniem, jaunai augstskolai, masāžas galdam un vēl ceļošanai. Nu visam visam. Un tagad, kad atlicis viens mazs pārejas punkts un laika man ir atliku likām, saprotu, ka patiesībā man pietrūks tas viss. Man pietrūks RSU steidzīgās kņadas, negulēto nakšu… Protams, nevar zināt, kā būs manā jaunajā mācību iestādē, bet tas viss noteikti būs citādi.

Pēdējās dienas pārlapoju galvā savas gaitas RSU un to cik jautri/skumji, grūti un viegli man gājis. Izsvēru galvā to, ko es esmu ieguvusi pēdējo gadu laikā un secināju, ka studijas RSU man ir devušas tieši to ko gaidīju – zināšanas, kuras pirms tam man nebija, jaunus, labus draugus uz mūžu un spēcīgu darba pieredzi. Stājoties RSU politologos ar 5 politikā uz atestāta pēc vidusskolas neviens no manis spožus panākumus negaidīja. Bet es esmu paveikusi tieši to, ko es cerēju – iemācījusies un pilnveidojusi sevi jomā, kas bija mana vājākā pēc vidusskolas. Un būsim atklāti – perfektu cilvēku nav, bet uzlabot sevi izmantojot jaunas zināšanas ir ne tikai ieteicams, bet nepieciešams. Svarīgākais, ko es ieguvu studējot RSU? Spēja izteikties, pamatot viedokli un ieinteresēt sevi lietās, ko pirms tam uzskatīju par stulbām.

Nezinu, kas tieši mani dīdīja pēc vidusskolas iestāties tieši tur, jo sākuma plāns bija pilnīgi citāds, bet katra mūsu dzīves izvēle maina un veido to, kas mēs esam. Bez RSU es nebūtu es. Es nebūtu izgājusi cauri visām tām grūtībām, kas mani norūdīja, man nebūtu tik spēcīgas pienākuma apziņas, darba spara, zināšanu, jaunu un uzticamu personu, korporācijas, utt. utjp… Lai arī neticu Dievam, šķiet tomēr ir kas tāds, kas nosaka mūsu ceļu dzīvē un visas grūtības mūs tikai uzlabo.

D.S. “What I thought would be the end
Is just the feeling that you freed me”