Šodien jau traki māc nogurums un drīz laiks doties pie miera. Viss, kas mani attur, ir tā mazā nemiera deva, ka jāizliek šeit savas emocijas.
Jau pēdējās 3 dienas piedalos interesantā avantūrā, par ko es vēlāk noteikti ierakstīšu kādu treknāku ierakstu, bet nu jā. Tas viss, ko vēlējos pateikt šodien ir – MĒS paši izvēlāmies savas dzīves ritumu, paši kontrolējam to, kāds tas būs un mazas nenozīmīgas aizķeršanās, aizraušanās vai vienkārši kļūdas nebūt nebūs tās, kas mūs aizkavēs.
Mēs esam tie, par ko izvēlāmies būt. Mēs esam tie, kas pilnveido sevi, lai attīstītos un pastāvētu, nevis eksistētu. Nebaidies sevi parādīt no pavisam citas gaismas, nebaidies atvērties, jo dzīvē viss ir atkarīgs no tevis paša.
Komforta zona ir tā teritorija, kurā jūtamies droši. Tie ir tie brīži, kad mūs apmierina tas, kā iekšēji jūtamies, kas dzīvē esam, kādā darbā strādājam, kāda mums ir izglītība, kāds ir paziņu loks… [www.nlpcentrs.lv]
Kopš pabeidzu vidusskolu un sāku studēt RSU, esmu iemācījusies veidot savu komforta zonu tik plašu, ka man ir grūti atrasties ārpus tās. Esmu atvērta visam – vecam un jaunam, pamācošam un trakulīgam. Taču vakar vakarā es pirmo reizi pēdējo 4 gadu laikā sajutos ārpus savas komforta zonas. ES SAJUTOS NEĒRTI. Un pateikšu godīgi, tā nav patīkama sajūta.
Un nē, tam nav nekādas saistības ar apkaunojošiem momentiem vai ko tādu. Vienkārši satikt vai kaut vai redzēt konkrētus cilvēkus pēc ilgāka laika ir grūti. Un grūti ne sajūtu ziņā – iekšēji vairs nesāp, bet grūti tīri psiholoģiski pārkāpt sev un izturēties itkā nekas nebūtu bijis. Itkā viss ir pa vecam.
Runā, ka ārpus komforta zonas ir jāiziet laiku pa laikam, lai attīstītos – lai mācītos! Izzinātu sevi un to, ko spēj.
Move out your comfort zone. You can only grow if you are willing to feel awkward and uncomfortable when you try something new. [Brian Tracy]
Šovakar korporācijā bija lielisks referāts/stāstījums par iešanu pāri Grenlandei, diezgan ekstrēmos apstākļos. Un lūk tad es galvā sāku salīdzināt šo gājienu ar sajūtu pasauli.
Es gan nezinu kādēļ šovakar nācās iziet ārpus savas komforta zonas, bet zinu, ka mācīšos sevi apvaldīt un justies labi kā ir. Jau tagad, pateicoties dažiem indivīdiem, jūtos daudz, daudz labāk un varbūt arī muļķīgi skanēs, bet es jūtos vajadzīga. Un šī sajūta ir neatsverama pat ar 10 komforta zonām.
Mazs update par jaunumiem, kas man ir. Tikko nobeidzu bakalaura pirmo variantu, palikuši vien sīkumi pilnajam variantam. I KNOW I CAN! Vēl uzdabūju jaunu tattoo un paturpināju jau esošo, pašlaik gan tikai ar līnijām, bet būs traki smuki, kad ietonēs.
Šie simboli mani raksturo un arī padara spēcīgāku – Happiness (joy) un smile. Muļķīgi radās ideja šo uztetovēt, bet ne mirkli par to nenožēloju, tieši otrādi. Liekas, ka viss dzīvē notiek pēc kāda augstāka plāna. Un nē, ne jau dievišķā vai kaut kā tāda, bet pēc tā, ko ietekmē izvēles. Un vienmēr ir divu veidu izvēle – jā vai nē.
D.S. Dziesma nedaudz tāda tieši par palikšanu komforta zonā un necenšanos paplašināt to.
Daudz gan man ir sirsniņā sakrājies un visu to gribās izrakstīt uz āru. Bet, pirmajā vietā ir BAKALAURS.
Bet to, kas pašlaik notiek? Nezinu, esmu iegrimusi dziļi dziļi mācībās un pavasarim aizvien vairāk iezogoties mūsos, visi palēnām mostās no ziemas miega un sauc mani ārā. Diemžēl jūtu kā attālinos, jo pirmais mērķis man ir darbs. Kā rakstīts uz manas baltās sienas – Darbs vispirms, atpūta pēc tam. Un pēc tam es sēdēšu šitā:
Bet līdz tam vēl apmēram pāris negulētu nakšu, gan jau arī asaru un 25lpp ejamas
Bet par pavasari. Nezinu, man sirdī ir apjukums. Viss itkā iet diezgan foršu gaitu, bet tad kāpēc man tas neliekas vairs droši? Iekšā ir kaut kas, kas saka – piebremzē. Un lai arī būtībā nav iemesla, es piebremzēju. Un darīšu to atkal. Nespēju pretoties sev. Varbūt tas ir tādēļ, ka man šobrīd neko nevajag, lai spētu pievērsties tam , ko lieku kā prioritāti – skolu.
Jā, viss, kas noticis manā sirdī pēdējo 2 gadu laikā licis man saprast, ka es sevi vislabāk izjūtu tad, kad manas prioritātes ir skaidri vērstas uz izglītību un karjeru. Kad es dzīvoju sev.
Tā nu jau pāris dienas esmu atkal atgriezusies brunetes veidolā un atmetusi malā nedaudz uzkrītošo sarkano krāsu (visticamāk gan uz atgriešanos pēc pāris gadiem, kā vienmēr). Līdz ar matu krāsas maiņu pagājis vēl viens posms manā dzīvē. Gandrīz katras pārmaiņas manā ārienē nozīmē noslēgtu apli, jeb kārtējās epistēmas beigas/sākumu.
Man bija jautri sadzīvot ar sarkanmataino trakuli, kam arī aukstajos un sniegotajos ziemas vakaros iekšā mita kāda maza dzirkstelīte. Taču pienākot aizvien tuvāk pavasarim mana sirds prasa savu – mieru, harmoniju un jaunu, baltu lapu atmiņu pierakstīšanai. ŠĪ pavasara atmiņu pierakstīšanai.
Šodien man ir slinkuma diena. Kas nozīmē, ka domu, kas bija šajā rakstā sīkāk izklāstīšu kādā no nākamajiem ierakstiem.
Šodienas steigā aptvēru to, ka atkal savas socializācijas dēļ esmu izmetusi no galvas savu sakārtoto prioritāšu listi. Un tiklīdz mana sirds un galva ir haosā, tā haosā esmu arī es. Ir grūti uzturēt sevi pie vienas kārtības, bet kā gan var klausīt tikai sirdi vai tikai prātu, ja abi šķiet vienlīdz nozīmīgi? Runā, ka trešais pamatelements ir dvēsele, jeb tas, kas liek tev doties uz priekšu, virzīt sevi vienā vai otrā virzienā. Diezgan smieklīgi, bet pāris dienas atpakaļ, kādam vācu jauneklim kaklā redzēju iekārtu šo simbolu:
Saprotams, es ar savu lielo interesi par simboliku nenoturējos un jautāju, ko nozīmē, jo atminējos, ka arī man agrāk bija tāds kaklā karināms piekariņš. Puisis īsti nemācēja atbildēt, tikai minēja, ka tā esot ķeltu spirāle, simbols, kam tevi ir jāpasargā.
Atgriežoties pie šī simbola saistības ar raksta sākumu.. šodien sākot rakstu, kā vienmēr centos piemeklēt kādu atbilstošu attēlu rakstam, šoreiz ievadīju atslēgvārdus – sirds, dvēsele, prāts (angļu valodā) un voilà šis ir tas, ko es atradu! Kā izrādās tieši šī trīskāršā ķeltu spirāle ir tāds kā svētās trīsvienības apzīmējums, taču atšķirībā no kristīgās baznīcas, ķeltu spirāle dažādās pagānisma tradīcījās nozīmē, piemēram, Zeme – Debess – Jūra; tāpat tas apzīmē arī 9 mēnešu reprodukcijas periodu, gadalaiku maiņu, cilvēcisko mīlestību, un galvenais PRĀTA-SIRDS-DVĒSELES vienotību.
Izlasot šo, aizdomājos.. Vai tiešām zemapziņā es to zināju un iespējams simbols, kas man neizkrita no prāta jau pāris dienas, jau zemapziņā bija man zināms?
Godīgi sakot, sākotnēji atverot jauna ieraksta sadaļu, mans plāns šodien bija pārspriest mīlestību un politiku. Konkrētāk, manu jaunāko atklājumu – P.Koelju bloga pēdējo ierakstu, par mīlestības un ciešanu konvencijas izveidi, kas liktu cilvēkiem rīkoties pēc noteikta grafika, kas novērstu iespējas tikt jebkādā veidā neparedzēti sāpinātam vēl vairāk.. Un tomēr.. kas ierobežotu mūs. Un tad pēc šī visa man rodas jautājums – Vai ir iespējams un vai maz ir nepieciešams ierobežot cilvēku un vai ierobežotam cilvēkam ir saskaņa starp prātu, sirdi un dvēseli?
Nu ko, viela pārdomām ir dota, viss ir pašu rokās izlemt, kas labs un kas nē. P.Koelju raksts interesentiem šeit.
Pēdējie komentāri