Ieraksts #107.

Zvērīga emocionālās pasaules graušana, bradāšana pār jūtām un sajūtām, un pats galvenais, izpratnes neesamība.

Ik reiz, kad pieveru acis un cenšos atslābināties, es sāku atkal domāt, domāt par sev nepatīkamām un sāpīgām lietām. Par lietām, kas nomāc un vienlaicīgi atbrīvo. Par to, kas mani norūda un dara stiprāku.

Var stundām domāt par to, kā jūtas katrs no mums, par to, kas būtu un kas nebūtu pareizi, un kas tur un beigu beigās attur no runāšanas. Taču tam visam nav nozīmes. Tam nav nozīmes, jo pēc kara jau visi ir gudri. Sāpes ir, tās paliek. Un paliks, kamēr… pat nezinu cik ilgi.

Nav nozīmes, cik ļoti mēs ieliekam sevi iekšā kaut kur, nozīme ir tam, cik ātri mēs spējam to pārtraukt. Pēdējā laika, man šķiet, skarbākais un man netipiskākais secinājums. Neatveries, jo agri vai vēlu pa Tevi tāpat pamīdīsies un aizies itkā nekas nebūtu bijis. Tāpēc: Paspēlējies un neatklājies. That’s it! 

Jā, varat teikt, esmu pesimistiska, ne-pozitīva un vēl nez kāda. Bet man ir pieriebis būs jaukai, supermīļai un atklātai. Man ir apnicis, ka mani izmanto par ielāpu. Un vēl vairāk! Bet par to lai vēsture klusē. Pienāks laiks un arī Tu to uzzināsi. Un tad? Tad sāpēs Tev, un pretīgais smīns rotās manu, ne Tavu seju.

Zinu, ka viss nāk atpakaļ. Viss.

D.S.

~ by baibabruuka uz Decembris 14, 2011.